REFERĀTS

Tēma: ATLANTIJAS HARTA

Rīga, 2004. gads

 2

IEVADS

Harta. 1. Sākotnēji vēsturiski apzīmēja papirusu vai pergamentu, uz kura

uzrakstīts manuskripts; sens rokraksts. 2. Juridiska un politiska rakstura
dokuments, kurā izteiktas svarīgas sociāli politiskas prasības un tiesības
(piem., Lielā brīvību harta, ANO Cilvēka tiesību harta).1

Atlantijas harta – ASV un Lielbritānijas valdības vadītāju F.D. Rūzvelta

un V. Čērčila deklarācija . Parakstīta uz karakuģa Atlantijas
okeānā(1941. 14. VIII). kurā paziņots, ka ASV un Lielbritānija netieksies
pēc teritoriju ieguvumiem, nepiekritīs nekādiem teritoriju grozījumiem,
atzīs tautu suverenitāti un sadarbību pēc 2 pasaules kara .PSRS Atlantijas
hartai oficiāli. pievienojās 1941. 24. IX, un aicināja visu valstu spēkus
veltīt fašistiskā jūgā nomākto tautu atbrīvošanai. Atlantijas harta veicināja
antihitleriskās koalīcijas izveidošanos. Pēc 2. pasaules kara ASV un
Lielbritānija atteicās no Atlantijas hartas principiem.2

Atlantijas harta un tās "tulkotāji"

1
Svešvārdu vārdnīca.- Rīga.: Liesma, 1969.- 248.lpp.
2
Latvijas Padomju enciklopēdija 1. sējums.- Rīga.: Galvenā Enciklopēdiju redakcija, 1981.- 438.lpp
 3

1941. gada 22. jūnijā, sākoties Vācijas — PSRS karam, nepilnu divu
nedēļu laikā Latvijas teritorijā padomju režīmu nomainīja nacistiskās
Vācijas okupācija. Latvijas pilnvarotie pārstāvji ārzemēs — sūtnis
Vašingtonā Alfreds Bīlmanis un ārkārtējo pilnvaru nesējs sūtnis Londonā
Kārlis Zariņš — izteica protestu pret nacistu okupāciju Latvijā un
deklarēja, ka no starptautisko tiesību viedokļa nelikumīga ir gan padomju,
gan vācu okupācija. Sūtņi iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Viņi uzsvēra: "Fakts, ka vienas iebrucējas valsts vietā stājusies otra, neko
negroza Latvijas nācijas suverenitātes tiesībās un nekādā ziņā nevar
iespaidot Latvijas Republikas kā brīvas un neatkarīgas valsts legālas
eksistences kontinuitāti." 1941. gada 14. augustā ASV prezidents F. D.
Rūzvelts un Lielbritānijas premjerministrs V. Čērčils parakstīja Atlantijas
hartu. Šajā starptautisko tiesību dokumentā bija atzītas katras tautas
tiesības izraudzīties tādu valdības formu, kādu tās vēlas. Hartas
parakstītāji arī izteica gatavību atkal atjaunot suverēnās tiesības un
pašpārvaldi tām tautām, kam tās ar varu atņemtas. Jau 1941. gada 24.
septembrī Atlantijas hartai pievienojās arī PSRS. Tā atzina visas hartā
deklarētās brīvības, izdarot atrunu attiecībā uz tautu pašnoteikšanās
principu. PSRS piekrita to atbalstīt tikai ar noteikumu, ka jāņem vērā
katras valsts konkrētā situācija, vajadzības un vēsturiskās īpatnības.
Teritoriālās neaizskaramības principu PSRS bija ar mieru atzīt vienīgi
attiecībā uz tās 1941. gada robežām, uzskatot par savām 1939. — 1940.
gadā pievienotās Austrumpolijas, Baltijas valstu, Besarābijas un
Ziemeļbukovinas teritorijas.
 4

1942. gada 1. janvārī divdesmit sešas valstis, apliecinot atbalstu

Atlantijas hartas principiem un solot ciešu sadarbību cīņā pret Vāciju,
Itāliju un Japānu, pieņēma Vašingtonas jeb t. s. Apvienoto Nāciju
deklarāciju. 4. janvārī Latvijas sūtnis Vašingtonā A. Bīlmanis izteica arī
Latvijas gatavību pievienoties Atlantijas hartai un Apvienoto Nāciju
deklarācijai, tomēr atbildi tā arī nesaņēma. ASV administrācija vēlējās
izvairīties no sarežģījumiem attiecībās ar PSRS. Arī sūtnis Londonā K.
Zariņš uzsvēra, ka Baltijas valstu jautājums pēc Otrā pasaules kara
jārisina atbilstoši Atlantijas hartas principiem. Tomēr ASV un
Lielbritānija neļāva Baltijas valstu pārstāvjiem parakstīt Atlantijas hartu
un Apvienoto Nāciju deklarāciju. Tās arī liedza iespēju viņiem piedalīties
kara laika starptautiskajās konferencēs. Zīmīgi ir vārdi, kurus V. Čērčils
1942. gada 7. marta vēstulē rakstīja F. D. Rūzveltam: "Manuprāt,
Atlantijas hartas principus nevajadzētu iztulkot tā, ka tie liegtu Padomju
Savienībai robežas, kādas tās bija, kad Vācija iebruka Krievijā." 1942.
gada 26. maijā, slēdzot sadarbības līgumu ar PSRS, Lielbritānija J.
Staļinam mutiski apsolīja, ka neiebildīs pret Baltijas valstu iekļaušanu
PSRS sastāvā. Lai gan šo vienošanos pēdējā brīdī tomēr neiekļāva
oficiālajā līguma tekstā, PSRS vēlāk uzskatīja, ka abu valstu starpā nav
nekādu domstarpību. Pēc ārlietu ministra Antonija Īdena priekšlikuma
britu Kara kabinets 1942. gada 27. jūnijā pat pieņēma lēmumu, ka
turpmāk Baltijas valstu sūtņus un sūtniecības darbiniekus neminēs
diplomātu sarakstā, bet gan tikai tā atsevišķā pielikumā. Baltijas valstu
sūtņiem atļāva veikt parastās funkcijas, izņemot politisku darbību. Tajā
pašā laikā ASV un Lielbritānija nebija atzinušas ne padomju, ne nacistu
okupāciju Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Tāpēc Baltijas valstu sūtņi
uzskatīja, ka Atlantijas hartā paustie principi pilnā mērā attiecas arī uz
viņu valstīm.3
3
Neiburgs U. Latvijas liktenis lielvalstu spēlē// Lauku Avīze, 2003. gada 28. novembris.-6.lpp
 5

Pirms 77 gadiem - 1921. gada 26. janvārī - sākās Latvijas Republikas

starptautiskā atzīšana, kura bez pārtraukuma turpinājās arī
nebrīves gados. Liela nozīme mūsu valsts pastāvēšanā bijusi
starptautisko tiesību normu un principu ievērošanai. Baltijas valstu
formālās neatkarības pēdējos mēnešos (1940. g. jūlijā - augustā) PSRS
pakāpeniski īstenoja šo valstu likvidācijas procesu un aneksijas juridisku
noformēšanu - veselu politisku, militāru, organizatorisku un ideoloģisku
pasākumu virkni baltiešu tautu politiskās gribas viltošanai, dažu
iekšpolitisko pretrunu izmantošanai. Pasaules sabiedriskās domas
maldināšanai Maskava īpašu uzmanību pievērsa tam, lai Baltijas
neatkarības zaudēšana izskatītos nevainojami no tiesiskā viedokļa.
Militārās pretošanās trūkums tiešām mazināja Baltijas valstu politisko
novērtējumu un mazināja Baltijas valstu izredzes pēckara gados atgūt
neatkarību. Bet lielvalstu spēku samēra iespaidā Baltijas pretošanās
trūkums, šķiet, nebija galvenais arguments, kādēļ neatkarību neizdevās
atgūt tūlīt pēc kara. Padomju Savienības īstenotie starptautisko tiesību
pārkāpumi pret Baltijas valstīm 1940. gadā bija pārāk acīmredzami. Lai
arī Baltijā PSRS īstenoja pakāpenisku aneksijas procesu un tādējādi
Baltijas aneksijas variants tiešām atšķīrās no klasiskajiem aneksijas un
okupācijas gadījumiem, vairumā brīvās pasaules valstu virsroku guva
viedoklis, ka Baltijā ir notikusi okupācija ar tai sekojošu aneksiju un
inkorporāciju. Militāras pretošanās trūkums tādējādi, šķiet, neatstāja
būtisku ietekmi uz padomju okupācijas, aneksijas un inkorporācijas
tiesisko novērtējumu pasaulē. Lai gan vairums pasaules valstu atzina, ka
Padomju Savienība de facto Baltijas valstis bija okupējusi un ka tās
pastāvēja kā padomju republikas PSRS sastāvā, tomēr aneksija nekad
netika juridiski atzīta. Latvijas valsts de iure turpināja pastāvēt visu
okupācijas laiku. Šāda neatzīšanas politika, pirmkārt, 50 gadus kalpoja
par juridisku pamatu atzinumam, ka 20. gadu sākumā Baltijas valstīm
 6

dotā starptautiskā de iure atzīšana joprojām tiek nemainīgi uzturēta, un,

otrkārt, deva nepieciešamo pēctecības pamatu neatkarības pilnīgai
atjaunošanai 1991. gadā. Pirmās pret Baltijas valstu okupāciju, pirms vēl
tās tika iekļautas PSRS, protestēja ASV. Vēlāk pievienojās arī citas
valstis. Protams, Rietumu valstu politika Baltijas jautājumā atšķīrās no
juridiskā vērtējuma. Latvijas valsts diplomātiskie pārstāvji cerēja uz
neatkarības atjaunošanas iespēju, ja tiktu īstenota 1941. gada augustā
starp Lielbritāniju un ASV parakstītā Atlantijas harta. To parakstīja arī
PSRS ar piebildi, ka Padomju Savienība nekad nav pārkāpusi un
nepārkāps tautu pašnoteikšanās tiesības un valstu teritoriālo integritāti.
1942. gada sākumā Latvijas pārstāvjiem neatļāva pievienoties Apvienoto
Nāciju deklarācijai, jo pret to iebilstu PSRS. Otrā pasaules kara beigās
starptautiskās konferencēs ne tikai PSRS, bet arī Rietumu valstis atkāpās
no Atlantijas hartas principiem, ka visām iekarotajām valstīm pēc kara
jāatgūst neatkarība. Padomju laikā dažādos veidos tika uzsvērts, ka
baltiešu tiesības uz neatkarību esot tikai ideoloģiskās cīņas sastāvdaļa un
vēstures pārskatīšanas mēģinājums. Taču vēsturiskās patiesības
atjaunošanas process un Baltijas tautu centieni pēc neatkarības 80.-90.
gadu mijā pierādīja, ka “Baltijas jautājums” nav mākslīgs. Taču PSRS
vadība principiāli citādi skatījās uz Austrumeiropas valstu brīvlaišanu
nekā uz iespēju atdot neatkarību Baltijai. Bija nepieciešams, lai ilgstošā
de iure atzīšana pārvērstos arī par politisku atbalstu Baltijas valstīm.
Rietumu pasaule ieņēma nogaidošu nostāju, un kļuva skaidrs, ka daudz
kas būs atkarīgs no Latvijas - PSRS sarunām. Turklāt pasaule gaidīja, vai
Baltijas valstis centīsies atjaunot neatkarību uz pirmskara principiem vai
veidos pavisam jaunas valstis uz neskaidriem pamatiem. Ilgus gadus
rietumvalstis uzskatīja, ka neatzīšanas doktrīnas pamatiem nav jāmainās
līdz brīdim, kamēr Baltijas valstīs nebūs mainījusies iekšpolitiskā
situācija - radušās ietekmīgas organizācijas vai valdības, kuru mērķis būs
 7

neatkarības atgūšana. Tikai 1991. gada 21. augustā, kad LR Augstākā

Padome pieņēma konstitucionālo likumu “Par LR valstisko statusu”, tika
uzskatīts, ka neatkarība ir atjaunota, un notika atjaunotās neatkarības
strauja starptautiska atzīšana. Nemazinot neatkarības cīnītāju paveiktā
vēsturisko nozīmi, jāsecina, ka starptautisko tiesību normu ievērošanai
bija izšķirošā loma Baltijas valstu neatkarības atjaunošanā. Šis fakts
ir vienreizēja parādība starptautisko tiesību vēsturē un diplomātijā, tāpat
kā Baltijas aneksijas 50 gadus ilgā neatzīšana. Par spīti daudzajiem
centieniem, no 1940. gada vasaras līdz 1991. gada augustam Padomju
Savienībai nebija izdevies mainīt pasaules valstu nostāju un iegūt Baltijas
aneksijas tiesisku atzīšanu. Rietumvalstis noraidīja padomju argumentus,
norādot uz acīmredzamajiem starptautisko tiesību pārkāpumiem. Arī
tagad, dienās, kad tiek pieminēta Latvijas starptautiskā atzīšana, šīs lietas
nevajadzētu aizmirst, jo okupācijas sekas nebūt vēl nav pārvarētas.4

4
Lērhis A. Rietumi klusējot gaidīja pārmaiņas: Latvijas starptautiskās de iure atzīšanas vēsturiskā
nozīme// Lauku Avīze. 1998., 27. janvārī, 6. lpp.
 8

Izmantotā literatūra.

Lauku Avīze.- 1998.- 27. janvāris.

Lauku Avīze.- 2003.- 23.novembris.